Kas ir Arm Wars, un kā tu vērtē šīs līgas attīstību un nākotnes iespējas?
Arm Wars ir viena no vairākām roku cīņas sacensību līgām, kas, manuprāt, ir īpaši kārojamas Eiropas sportistiem. Šīs līgas galvenais uzdevums nav noskaidrot absolūto uzvarētāju, bet starp līdzvērtīgiem pretiniekiem noskaidrot stiprāko. Organizatori cenšas salikt pārī sportistus, kuru sešu cīņu rezultātu var tikai nojaust. Jo līdzvērtīgāka cīņa, jo tā ir skatāmāka. Lielāko daļu cīņu pēc tam var vērot Eurosport 2 kanālā visā pasaulē.
Jebkuras līgas attīstība atkarīga no rīkotāju mērķiem. Ar Arm Wars, domāju, virziens ir pareizs – to pierāda nokļūšana Eurosport 2. Šīs sacensības regulāri apmeklē augsta līmeņa sportisti, un interese nemazinās. Pagaidām šī līga ir līdere. Nākotnē mana vīzija būtu viena liela pasaules līga, kur 100 labākie pasaules roku cīkstoņi cīnītos trīs vai četrās kategorijās un rezultāts būtu reitings – līdzīgi kā tenisā. Tas vairotu armvrestlinga atpazīstamību un komercijas iespējas pasaulē.
Kas bija tavi un Jāņa Amoliņa pretinieki šajā turnīrā?
Braucot uz turnīru, zināju tikai vienu vārdu – Doug Allen, amerikānis, kurš pēdējos gados labi cīnījies ASV un ar roku cīņu pelna iztiku. Izpētīju pretinieku un biju gatavs. Taču organizatori man piešķīra desmit kilogramus smagāku pasaules čempionu no Somijas Suoku Sakkari ar labo roku un 2009. gada Nemiroff profesionāļu sacensību absolūtās kategorijas trešās vietas ieguvēju poli Dariušu Muztaku. Jānis cīnījās ar titulēto angli Craig Sanders un Anglijā dzīvojošu Gruzijas sportistu.
Kā attīstījās cīņas, kā vērtē rezultātu, pie kā jāpiestrādā?
Tā bija mana pirmā pieredze šāda veida sacensībās, tāpēc galvenais guvums ir pieredze. Pirmās dienas cīņas parādīja šādu sacensību pieredzes trūkumu – rezultāts 1:5 soma labā. Šādās cīņās, ja neesi galvas tiesu pārāks, rezultātu nosaka taktika: vari pirmās divas cīņas zaudēt un pārējās četras uzvarēt. Cīņā ar somu mani iegāza vēlme uzvarēt – pirmajās divās cīņās piemetās plauksta, un iznākums bija loģisks.
Otrajā dienā kļūdu pieļāva polis. Pirmajā cīņā pārliecinājos, ka ne velti viņš profesionāļu turnīrā tika trijniekā – fiziski biju bezspēcīgs, kaut gan viņa tehnika ir diezgan vienpusēja. Par savu treneri jau sen uzskatu Jāni Amoliņu (lai gan roku cīņā ienācām vienlaicīgi), un viņš bija mans vienīgais līdzbraucējs, tāpēc ņēmu vērā viņa padomus un sāku polim “aizpumpēt” roku. Ceturtajā cīņā viņu pārsteidzu, un piekto un sesto cīņu uzvarēju viegli. Rezultāts 3:3.
Secinājumi: taktiska plānošana visām sešām cīņām, speciāls izturības treniņš sešu cīņu turnīram, pareiza diēta un pieredzes uzkrāšana.
Kādi ir tuvākie plāni, kurās sacensībās tevi vēl redzēsim šogad?
Pēdējos divus mēnešus jūtos kā no sliedēm izsists vilciens – treniņi nepārtraukti mijas ar lielākām vai mazākām sacensībām. Tomēr darbs ir ieguldīts, tāpēc rezultātam jābūt. Pēc sacensībām Somijā sākšu gatavoties šī gada pēdējām nopietnajām sacensībām – Nemiroff 2010 Sopotā, Polijā. Sacensībās Flenā (Zviedrija) un Salaspilī startēšu treniņu režīmā – tāpēc uzmanību, Salaspilī būšu “ņemams”!
Vari nedaudz aprakstīt savu treniņu plānu?
Tā ir ļoti sarežģīta tēma, par to varētu uzrakstīt atsevišķu rakstu par treniņu procesu gada griezumā. Galvenais ir saprast, ka nav universālas treniņu receptes – ir vadmotīvi un eksperimenti.
Kādu tu redzi armvrestlingu pasaulē un Latvijā pēc desmit gadiem?
Retorisks jautājums. Daudz naudas, reklāma utt. Bet mēs uz naudīgiem turnīriem nebraucam, jo gatavojamies olimpiādei! Ja paanalizē iepriekšējo sezonu, visvairāk atmiņā palikusi Jāņa Amoliņa uzvara pasaules čempionātā 2009 un Džona joprojām spīdošā zvaigzne, ko novembrī varēs baudīt Nemiroff 2010 sacensībās Polijā.
Raksts no federācijas vecās mājaslapas armwrestling.lv arhīva (saglabātā kopija).
