Autors: Jānis Amoliņš
Trauma ir cilvēka organisma audu bojājums, kas ir saistīts ar fizioloģisko funkciju traucējumu un ir izraisīts vairāku ārējo, galvenokārt mehānisko, bet iespējams arī termisko, ķīmisko vai radioaktīvo faktoru iedarbībā.
Vadoties no specifiskās kustību biomehānikas, treniņu un sacensību apstākļiem, kas raksturīgi katram konkrētam sporta veidam, sporta traumas bieži var būt arī prognozējamas. Liela nozīme ir sporta traumatisma profilakses pasākumiem, kas būtiski samazina kopējo traumatisma līmeni. Sporta traumas bieži vien ir nepareizi plānota un realizēta treniņu procesa sekas – gan iesācējiem, gan sportistiem ar stāžu.
Sporta traumas var būt akūtas vai pārslodzes traumas. Treniņos un sacensībās armvrestlinga sportistiem pārsvarā novērojami augšējo ekstremitāšu bojājumi, retākos gadījumos muguras un mugurkaula problēmas. Raksturīgākās traumas armvrestlingā varētu iedalīt šādi:
- pleca locītavas traumas;
- elkoņa locītavas traumas;
- plaukstas un plaukstas locītavas traumas;
- augšējo ekstremitāšu nervu kompresijas sindromi.
Pleca locītava
Raksturīgākās traumas: pleca iekšējo un ārējo griezējmuskuļu iekaisums vai plīsums, pleca saspiešanas sindroms.
Problēma: traumēti pleca joslas muskuļi, kuri sākas no lāpstiņas un piestiprinās pie augšdelma kaula, vai mīksto audu (muskuļu cīpslu) saspiedums starp augšdelma kaula galviņu un lāpstiņas struktūrām.
Traumu veicinošie faktori: rokas rotēšana uz iekšu un uz āru ar pretestību (bieži pārmērīgu), atkārtotas pārmērīgas slodzes, asas kustības un triecieni, muskuļu spēka un garuma disbalanss pleca joslā.
Simptomi: sāpes un vājums pleca locītavā, sāpes kustību laikā vai ierobežots kustību apjoms.
Ārstēšana un rehabilitācija: spēka un stiepšanās vingrinājumi pleca joslas muskulatūras stabilizācijai. Pilnu plīsumu vai izteiktu un ilgstošu sāpju gadījumā – operatīva ārstēšana.
Profilakse: pleca locītavas rotatoru manšetes stiprināšana.
Elkoņa locītava
Raksturīgākās traumas: iekaisums pie elkoņa iekšējā vai ārējā epikondila, muskuļu pārrāvums vai sastiepums piestiprinājuma vietā pie iekšējā epikondila.
Problēma: hronisks deģeneratīvs un iekaisuma process plaukstas un pirkstu atliecējmuskuļu piestiprināšanās vietā pie augšdelma kaula ārējā vai iekšējā epikondila.
Simptomi: sāpes elkoņa iekšpusē vai ārpusē, plaukstas vājums, sāpes locītavā kustību laikā.
Traumu veicinošie faktori: mīksto struktūru negatavība maksimālām slodzēm, neatbilstoša cīņas tehnika.
Ārstēšana un rehabilitācija: pirmā palīdzība pēc traumas – aukstums, kompresija (pārsējs), pretiekaisuma lokāla terapija, miers (RICE principi). Turpmāk – fizioterapija, manuālā terapija, elektroterapija, slodzes samazināšana. Jāizvairās no atkārtotas traumatizācijas. Pārrāvuma gadījumā iespējama arī operatīva ārstēšana.
Profilakse: stiepšanās vingrinājumi, kā arī dinamiskie un izometriskie vingrinājumi, kas nerada sāpes traumētajā segmentā. Cīņas tehnika, kas atbilst konkrētajam sagatavotības līmenim.
Plaukstas locītava
Raksturīgākās traumas: plaukstas locītavas saišu bojājumi, plaukstas locītavas kapsulas iekaisums.
Problēma: plaukstas locītavas saišu pilns vai daļējs plīsums, iekaisuma process muskuļu piestiprinājuma vietās vai plaukstas locītavas kapsulas iekaisums.
Simptomi: sāpes plaukstas locītavā slodzes laikā, arī palpējot locītavas rajons var būt sāpīgs, iespējams pietūkums.
Traumu veicinošie faktori: apakšdelma muskulatūras disbalanss, kura dēļ locītavas kapsula atrodas nepārtraukti iestiepta; atkārtotas pārmērīgas slodzes, asi triecieni, kuriem saišu sistēma nav gatava.
Ārstēšana un rehabilitācija: pirmā palīdzība – aukstums, kompresija (pārsējs), pretiekaisuma lokāla terapija, miers (RICE principi). Turpmāk – fizioterapija, manuālā terapija, elektroterapija, muskuļu balansa un kustību apjoma atjaunošana; smagos gadījumos plaukstas locītavas imobilizācija.
Profilakse: atbilstoša iesildīšanās, muskuļu disbalansa novēršana, stiepšanās vingrinājumi, kā arī sistemātiski dinamiskie un izometriskie vingrinājumi plaukstas locītavas nostiprināšanai.
Secinājumi
Analizējot traumas armvrestlingā, var secināt, ka nozīmīgākie profilaktiskie pasākumi ir cīņas laikā nestrādājošo vai mazāk strādājošo muskuļu attīstīšana un muskulatūras disbalansa mazināšana, sevišķi sagatavošanās un pārejas periodā, kā arī cīņas tehnikas pilnveidošana un sportista sagatavotības līmenim atbilstošas tehnikas izvēle. Tā kā lielu daļu traumu sportisti iegūst tieši treniņos, liela uzmanība jāpievērš arī disciplīnai treniņu laikā. Lai izvairītos no pārslodzes traumām un locītavu, saišu un balsta aparāta negatavības izvēlētajai slodzei, rūpīgi jāplāno treniņu process un slodze.
Raksts no federācijas vecās mājaslapas armwrestling.lv arhīva (saglabātā kopija).
